Gunāra Veldres vārds jau vairāk kā pusgadsimtu nozīmē daļu Latvijas mežaimniecības un medniecības vēstures.  Ja skatīties uz viena cilvēka mūžu un tajā paveikto no krietna ozola gadu mēroga, tas nereti izskatās sīks un niecīgs. Par lielu to dara tas, kā cilvēks turpina iepriekšējo paaudžu iesākto un savā laikā to padara par dižāku, vienlaikus dodot bagātu pamatu saviem sekotājiem un audzēkņiem.

Saknes

Gunārs Veldre rāda senu fotogrāfiju, kurā redzams stalts vīrs formas tērpā. Mežsargs. Gunāra vectēvs. Līdz 6 gadu vecumam zēns dzīvoja pie vectēva.

„Atceros, kā ik rītu vectēvs uzģērba formu, paņēma plinti un gāja uz darbu. Plinte bija pašsaprotams amata ekipējums; tā karājās pie sienas – tolaik nekādos seifos.

Bet vectēva tēvs, savukārt, bijis muižas mežakalps, un kas vēl zina, no kā viņš meža zināšanu mantojis...”

Līdz ar to interese par meža lietām un medībām Gunāram nākusi pašsaprotami.

„Šaut sāku ar paštaisītu plinti – gultas kāja, metāla caurule, tajā ielēju svinu, sānā izvilēju caurumiņu, iekšā skrotis. Tā tehnika bija tāda: pieliek pie tā caurumiņa špicku, notēmē un ar kastīti norauj gar špicku – un blaukš! Vai bail nebija? Bija gan pirmās reizes. Mēģināju piesiet to plinti pie koka. Tagad tas izklausās briesmīgi, bet tolaik jau par to nedomāju.. Vēl bija vajadzīgs svins un pulveris - svins iekšā, pulveris pa virsu. Caurule bija saklapēta drusku šaurāka – bet tas svina ielējums tak varēja sist atpakaļ! Tomēr ko nošāvu arī -  jaunu irbīti! Kādi 16 – 17 gadi tolaik man bija.... Tāda puiku šepte tā bija, bet,  ja mans dēls tā būtu darījis, neļautu gan!”

Par pilntiesīgu mednieku Gunārs kļuva tieši nedēļu pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas 1948. gada septembrī. Tā vēstī ieraksts mednieka apliecībā.

Gan apliecība, gan , vēl jo vairāk, mednieka iemaņas noderēja arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur Gunārs Veldre studēja Mežsaimniecības fakultātē.  Medniecība allaž bijusi studiju kurss mežkopju studijās ne tikai augstskolā, bet arī tehnikumā.

Pēc akadēmijas beigšanas 1954. gadā Gunārs Veldre tika norīkots darbā uz Suntažu mežniecību. Suntažos jau strādāja dzīvesbiedre Ināra , kas gadu iepriekš bija beigusi Rīgas Pedagoģiskā institūta  biologus. Suntažu laiks Gunāram palicis atmiņā ar jaukiem cilvēkiem, vieglu mežu – tā sauktie zemie meži, un kļuva par labu sākumu mežinieka gaitām.

Pēc  pieciem gadiem Gunāru Veldri pārcēla darbā par Saldus MRS direktoru. Jautāts, vai attiecības ar mežu tāpēc nekļuva svešākas, Gunārs attrauc :  „Uz mežu tāpat bija jāiet – ja ne pat vairāk kā agrāk! Tolaik MRS darīja visu, kas mežā jādara: sākot no sēklu sagādāšanas  – bija jāvāc čiekuri, arī stādus audzēja paši, tāpat cirta kokus, izveda uz stacijas krautuvēm. Saldus MRS tolaik bija 3 krautuves, 2 zāģētavas, un ar darbiem gāja diezgan smagi – plāni bija lieli...Vissmagākā daļa, kas arī reizē bija noteicošais MRS darba rādītājs, bija kokmateriālu izvešanas plāni. Īpaši, ja cirsmas bija purvainos apvidos. Es nekad neesmu tā noskaities uz pavasara sauli – kad martā sāk kust sniegs, mašīnas grimst, bet plāns jāpilda. Padomju gados cirta augu gadu, arī neskatoties uz putnu ligzdošanas laikiem – kad tiem ir mazuļi. Vectēva laikos gan mežus cirta tikai ziemā.”

 Aizupe

„Lielākā daļa manu Saldus mežziņu  un arī centra darbinieku tolaik bija beiguši Aizupi. Viss, kas darba gaitās tika pieminēts Aizupes sakarā, skanēja tik pievilcīgi. Ļoti gribējās uz Aizupi...Beidzot saņēmu dūšu un devos uz ministriju, uz kadru daļu. Tieši tad Aizupē bija noticis traģisks negadījums – veco ēku pārbūves darbos, nobrūkot laukakmeņu ailei, gāja bojā divi strādnieki. Direktora vietnieks saimnieciskajā darbā tika atbrīvots. Tā man atradās vieta: 1962.gadā sāku strādāt tehnikumā – sākumā par saimnieciskās daļas vadītāju, bet, kad pensijā devās toreizējais mācību daļas vadītājs Pelše, es nonācu šajā darbā. Vēl pēc kāda laika atbrīvojās direktora vieta un tiku norīkots šajā postenī. Tomēr administratīvais darbs man nekad nav paticis un es ilgi nepiekritu šim darbam, kaut gan pēc laika nācās vien to pieņemt. Par Aizupes meža tehnikuma direktoru nostrādāju 7 gadus, kamēr izdevās aizlaisties,” smej Veldres kungs. Direktora vietu viņš nodeva drošās rokās – pats bija noskatījis tolaik vēl Lauksaimniecības Universitātes studentu Modri Grantiņu, vēlāk talantīgo personību Latvijas mežkopības un medniecības vēsturē.

„Modris mācījās vienā kursā ar manu dēlu, un abi bieži brauca uz Aizupi, gājām medībās. Jau tad Modris bija riktīgs mednieks un puisis ar krampi. Atceros, bija maijs. Braucu uz Jelgavu pierunāt Grantiņu nākt uz Aizupi par skolotāju – kāda, kurš bija aizgājis, vietā. Visādi mēģināju pievilināt: „ Nāksi uz Aizupi, būs tev tie brieži, kuru aurus dzirdēji.”  Modris atbildēja, ka brieži ir arī citur. Tomēr, kad jūnijā pabeidza augstskolu, atnāca uz Aizupi. Pēc nostrādāta 1,5 gada atbrīvojās mācību daļas vadītāja vieta, kuru es gribēju vairāk par direktora darbu – jo vienmēr labāk esmu juties klases priekšā, ar saviem audzēkņiem. Es mācīju specialitāti no 3.kursa un tie vairs nav nekādi bērni, bet jau nopietni mežinieki, kas izturējuši iepriekšējos kursus un kas zina, ko grib. Kolēģi.”

Gunārs Veldre visos savos pedagoga gados mācīja mežsaimniecības ekonomikas pamatus un mežsaimniecības organizāciju: „Biju, tā teikt, likumu tulks – mācīt zināt, kā un ko cirst”.

Neatņemama Aizupes studiju un dzīves sastāvdaļa allaž bijušas arī medības. Jautāts, vai kaut kādā veidā audzinājis arī jaunos medniekus, Veldres kungs nedomājot saka:  „Nekādi!” Tomēr tālākie stāsti par aizupiešu medību gaitām apliecina pretējo. Droši vien tāpat arī Gunāra vectēvs nemācīja un kā īpaši neaudzināja savu mazdēlu par mežinieku un mednieku – tas vienkārši un pašsaprotami  notiek, esot blakus cilvēkam, kas dzīvo harmonijā ar mežu un savu darbu. Kā koks uzsūc sevī bagāto augsni – tā veidojušās Gunāra Veldres attiecības ar mežu; tā augusi vesela mežinieku un mednieku paaudze blakus savam skolotājam.

 „Medību saimniecība bija mācību kurss  Aizupes tehnikumā. Audzēkņiem gads pagāja mednieku pulciņā, bija jāiet par dzinējiem. Kad dabūja izziņu par šī kursa beigšanu, ar to devās uz rajona mednieku nodaļu un varēja tikt pie mednieka apliecības. Tiesa, medību saimniecības kurss bija obligāts, bet kļūt par mednieku- nē. Diezgan daudz topošo mežinieku tolaik nāca no pilsēta,  un ne visi gribēja kļūt par medniekiem – tolaik ap trešdaļa no visiem audzēkņiem bija tie, kuriem interesēja medības. Ne visi, kas beidza Aizupi, arī kļuva par mežziņiem – daļa nonāca ar mežu tieši nesaistītos darbos. Taču, ja nemednieks kļuva par mežzini, tad viņam bija jāmeklē mežsargs mednieks, jo tajos laikos medības varēja notikt tikai ar mežniecības pārstāvja piedalīšanos.(MMD: tikai 2003.gadā, kad iepriekšējoreiz pārgrozīja Medību likumu, atcēla normu, ka katrās medībās jābūt klāt mežu sardzes pārstāvim.)

Ejot medībās Aizupē – kopā ar audzēkņiem, bija pamatīga demokrātija:  katrs saņēma savu numuru, neatkarīgi – ministrs, kas atbraucis pamedīt,  vai students. Un stāvēja mastā blakus. Tiesa, ministri gan nebrauca uz dzinējmedībām, viņi gāja uz „gaidi”, kur nav tik daudz jāskraida apkārt.  Jaunie mednieki saprata, ka medībās visi ir vienlīdzīgi. Tikai tie audzēkņi, kas izcēlās dzinējmedībās, varēja iet arī uz gaidi .

Mednieku pulciņā bija ap 30 jauniešu. Tie gan vēl nebija īsti mednieki – gāja dzinējos, slotiņas sēja, gāja talkās, kad kolhozs sīkos un bojātos kartupeļus atvēlēja meža dzīvnieku piebarošanai.

Audzēkņiem Aizupē bija striktas prasības. Ja pie kāda atrada alkohola pudeli – medniekiem tuvumā vairs nerādies!  Un tas arī nevienam nenāca prātā.

Mūsu medību teritorija Aizupē bija visai kompakta, tā atradās starp Amulas un Imulas upēm. Tālāk gan bija kolhozu lauki, bet meža dzīvnieku postījumi tomēr nebija izteikti, arī cūku nebija tik daudz. Vairāk bija staltbrieži. Tehnikumam bija iedalīts medību iecirknis - 10 tūkstoši hektāru  bagātīgu egļu mežu.  1967. – 1969. gados viena otrai sekoja  vējgāzes un lielos egļu mežus izgāza pa tīro. (Tas arī tas laiks, kad gucuļi brauca šurp izstrādāt mežus.)  Pēc vējgāžu sakopšanas mežos palika vien jaunaudzītes, lielās platībās sazēla stepe! Egļu meži ir auglīga augsne: graudzāle te saauga tā, ka no brieža tik muguru varēja saskatīt!”

 Aizupes meži  Gunāram Veldrem  dāvājuši  vairākas vērtīgas trofejas un par katru no tām īpašs stāsts. Strupradzis.

„ Pirmajā gadā viņu satiku, iepazinu – tajā gadā vēl nemedīju. Bet  bullis jau dzīvo savā teritorijā – un pēc gada viņu satiku atkal. Tad arī nomedīju. Protams, šīs jūtas ir dalītas...

Mani zelta ragi

Garāks stāsts ir par mežacūku: devāmies medībās netālu no tehnikuma, Amulas krastos. Nebijām vēl lielā mežā tikuši – blakus bija tāds Sarkanais purvs. Neliels rudens sniedziņš...Redzējām, ka pamatīgs kuilis iegājis iekšā. Es paliku uz atpēdām,  dzinēji aizgāja. Domāju – varbūt kāds zaķis, lapsa vai buks trāpīsies, tomēr ar gudru ziņu – ja nu tomēr cūka ar – lieku vienā stobrā pietiekoši labus renkuļus, otrā patronas priekš zaķiem. Pēc neilga brīža – nāk pretī krietns ruksītis! Šaut ar renkuļiem nevarēju – šis bija 7 – 8 soļu attālumā. Uzsaucu viņam „ušss”, un, kad šis metās sāņus, tad arī ar renkulīti trāpīju. Bieži tā nudien negadās.  Bet stāsts vēl nav galā: kad tika uzņemta filma „Ilgais ceļš kāpās”, šī skaistā mežacūkas galva, pirms tam ievērota trofeju izstādē Mežu fakultātē, tika palienēta filmēšanai. Kādā no pēdējām sērijām ir skats krodziņā Vācijā – un tur pie sienas arī mana trofeja. Un arī tas vēl pat nav viss stāsts! Kādā filmēšanas epizodē tā rukša galva uzkritusi uz pleca Lilitai Ozoliņai – aktrisei viegls sasitums, bet ruksim ilknis pagalam.

Īpašs ir arī stāsts par Balto Sānu. Pirmoreiz redzēju briedi 1973.gadā, tolaik viņam bija gadi pieci – seši. Tas bija īpašs skaistulis ar baltu sānu. Nemedījām viņu. 1984. gadā uzzināju, ka viņš ir nomedīts. Aizbraucu pie mednieka, kas viņu nošāvis, un atmiņai par Balto Sānu viņš iedeva man tā žokli. Trofeja stāsta par brieža vecumu, un arī man parēķinot, ir skaidrs, ka viņš nodzīvojis neparasti garu mūžu - 15 – 16 gadus.

Grūti noformulēt, kas ir tas, kas saista medībās...Iespaidi. Izjūtas. Var teikt, arī – process: ieraudzīt dzīvnieku, iepazīt, izsekot un – pārspēt. Tu redzi, kā viņš dižojas, izrāda sevi. Jāpieiet dzīvniekam tuvāk klāt – man nekad nav bijusi karabīne, medīju tikai ar bisi, un tad attālumam jābūt 30 – 40 soļi. Izjūtas nav formulējamas vārdos; tās ir dažādu nianšu salikums; arī visai pretrunīgu – ir arī žēl... Zināmu gandarījumu dod trofejas, kas paliek atmiņā uz mūžu – skaistie ragi. Savukārt mežacūkās ejot, svarīgākais šķiet, ir gūt mednieka veiksmi.

Var tikai brīnīties par Gunāra Veldres dzīvajiem atmiņu stāstiem par tāliem Aizupes gadiem. No tiem nāk arī atmiņas par tolaik satiktajiem cilvēkiem. Lielākā vērtība.

Tagad

Aizupes vārdam ir īpaša aura Latvijas mežinieku dzīvē; meža tehnikums 40 savas pastāvēšanas gados veidojis Latvijas mežkopju paaudzes. Gribas ticēt, ka drīzā nākotnē Aizupes meža tehnikuma vēsture iznāks grāmatā.

Gunārs Veldre ir bijis klāt šīs vēstures radīšanā gan savās darba gaitās Suntažos, Saldū, gan Aizupes, pēc 1985.gada - Ogres meža tehnikumā. Medību gaitas visvairāk tuvinājušas ar tiem, par kuriem Veldres kungs saka - krietni puiši. Gunāra Veldres bagātie fotoalbumi stāsta par šo vīru un sievu vēl Aizupes gaitām;  bijušo audzēkņu gaitām Veldres kungs joprojām seko līdz: 

„Te viens no Latvijas dižākajiem medniekiem – Varis Sīpols. Apceļojis vai visus kontinentus medījot. Aizupē manā ziņā bija arī audzēkņu šaušanas treniņi; te Varis Aizupes šautuvē. Bija gan apaļais stends, gan ložu šaušana...”

Didzis Pakalns: „Jā, Latvijā ir daudz izcilu mednieku, bet Varis ir darījis arī vēl daudz cita – atbalstījis medību suņu lietas – 1995. – 1996.gados visas medību suņu apmācības un pasākumi uz Sīpola turējās. Viņš ir arī tas, kurš nekad neatteiks palīdzēt, kur vien var.”

„Tāds dūšīgs mednieks no maniem audzēkņiem ir Guntis Strauss, tagad Talsu puses mednieks klubā „Zaļumi”. Viņš man reiz atsūtīja bildi ar lāci, ko nomedījis. Priedītis savukārt bija atvedis lāča ķepu..

Aigars Legzdiņš, tagad Lēdurgas mednieku kluba priekšsēdētājs, viens no trāpīgākajiem Latvijas stenda šāvējiem, medīt sāka Aizupē.

Guntars Svārups, Ziemeru mednieku kolektīva vadītājs. Aizupē pavadīju viņu uz buļļiem. Dzirdu - bullis auro. Kāds mednieks saka: „Ej, Guntar – tas bullis ir tavs!” Bija iespaidīgs šāviens: bullis sabruka, bet šāviena troksnis atnāca vien pēc sekundēm. Attālums bija kādi 300 metri.

Arī limbažnieks Jānis Zālītis (Mednieku un makšķernieku klubs "Brieži") atmiņā no tiem laikiem.

Marina Birzgale – diemžēl neko nezinu par viņu tagad, it kā kaut kur Siguldas pusē – „dūšīga meitiņa” bij! Par viņas gaitām gan man gribētos zināt – jo meitenes pa visiem gadiem maz bijušas medniekos. (MMD noskaidroja, ka Marinas ikdiena vairs nav saistīta ar mežsaimniecību un medībām)

Te Daina Kučere (Šteinberga), tagad Mazsalacas pusē. Reiz lasīju, ka lūsi nošāvusi. Mednieces gaitas sāka Aizupē. Reiz kādu skaistu briedīti nošāvusi, teica, ka žēl gan esot...Man arī žēl. Un domāju, daudziem. Šauj jau ne šaušanas pēc – varbūt tā ir trofeja, ko gribas...Bet te viņš guļ un vairs nav tik brašs...”

Daina Šteinberga, Mazsalacas mežzine, joprojām arī medniece, apstiprina Veldres kunga teikto, piebilstot, ka pašai tie laiki atmiņā gan ar pieminēto sudraba briedi, gan ģimenisko gaisotni, kas vienojusi aizupiešus. Savukārt Gunāru Veldri viņa atceras gan kā gudru skolotāju – gan meistarīgu fotogrāfu.

Fotogrāfēšana ir viena no Veldres kunga senām kaislībām. Joprojām viņš palicis uzticīgs savam vecajam Zenītam (ar to tapušās fotogrāfijas ir paskatāmas arī vairākos MMD numuros..), tomēr teic – ja agrāk būtu tāda fototehnika bijusi kā tagad – tad, kas zin, kā dzīve būtu izveidojusies – varbūt būtu fotogrāfs, ne mežsaimnieks.

Kaut arī par savējiem Gunārs Veldre sauc savus audzēkņus un laikabiedrus darbā un medībās, tomēr paši tuvākie – ne tikai mājās, bet arī darbā un medībās, ir Gunāra ģimene. Dzīvesbiedre Ināra, ar ko kopā aizvadīti drīz 62 gadi, mācījusi ķīmiju, augsnes mācību topošajiem mežsaimniekiem Aizupē un Ogrē, Aizupes laikos strādājusi arī netālu esošajā Vānes skolā. Gan meža gars, gan medību garša Lēdurgas meitenei  iepazīti blakus dzīvesbiedram.

Ināra joko: „Tas ka vīrs ir mednieks, ir labs veids, kā saglabāt ģimeni – jo katru nedēļas nogali medības, nav laika iet meitās.”

Pati jau arī gājusi  līdzi – par dzinēju, tāpat kā vairākas mednieku sievas. Kad vecākajam dēlam bija 6 -7 gadi, arī viņš bieži gājis tēvam līdzi medībās;  ne  par dzinēju vēl – vienkārši stāvēja blakus tēvam mastā. Saprotams, arī dēls agri sācis interesēties par medībām un savu pirmo rubeni nomedījis, vēl nebūdams pilngadīgs. Tagad strādā Latvijas Valsts Mežos, ir mednieks. Tomēr nav tā, ka visiem Veldrēm mežs kļuvis par arodu –  vecvecāki lepojas ar mazmeitu Zani - gleznotāju, mazdēls Gatis apguvis ķīniešu valodu, par mežkopi zviedru firmā tepat Latvijas mežos strādā vien jaunākais mazdēls.  Dēla un mazdēla  darbs vectēvam liek aizdomāties par mežsaimniecības virzību šodien.

„Mežs un apsaimniekojamās platības jau ir tie paši, taču mežniecību kā tādu vairs nav, viss centralizēts. Tagad iecirkņa teritorija tik liela, ka viens mežzinis to nekādi vairs nevar pārskatīt, kaut noskrējies augu dienu, mežā no rīta līdz vakaram. Iecirknis ar vienu mežzini tagad ir tuvu tam, kas agrāk bija vesels MRS. Vectēvs agrāk katru dienu apstaigāja vai visu savu teritoriju – tagad to nevar pat ar mašīnu apbraukt! Arī darbs ir pavisam cits: meža stādīšanu veic viena kompānija, izciršanu cita, izvešanu atkal cita – it kā mežzinim jāzina tikai, kas ko un kur dara...Dēls bija iecirkņa priekšnieks, viņam bija divi padotie, vienu noņēma, bet darba apjoms jau nemainās.”

Savukārt par mazdēla darbu zviedru firmas pārraudzībā Gunārs Veldre spriež, ka ārzemnieki savos mežos ieviesuši kārtību, kādas nav visur Latvijas Valsts mežos, un to apsaimniekošana ir pārskatāmāka un vieglāka:

„Būsim godīgi: arī tagad, kad mežu darbos iesaistās vairākas firmas, katrs jau grib izdarīt savu darbu godīgi un priecājas par to, kā mežs aug.

Bet vislielākā bēda ir par to, ka jaunajai (mežinieku)  paaudzei vairs sirds nav mežā...Cilvēks neizjūt meža garu, jo nav vairs tās saiknes, kas bija iepriekšējām paaudzēm; viņš ir tikai organizētājs. Aizupiešos vēl dzīva meža dvēsele – gan no tehnikuma laikiem, gan iepriekšējām paaudzēm. Aizupes meža tehnikuma gars neatnāca līdzi uz Ogri, tā pēdējās vēsmas aizgāja līdz ar Modri Grantiņu, un nu viss pazūd  pūlī, kur Ogres Valsts tehnikumā mežsaimnieki ir vairs sīka daļa no vairāk kā tūkstoša nesaistāmu specialitāšu audzēkņiem.Lai arī tur māca labas un vajadzīgas lietas, bet attiecībā uz meža lietām – tas vairs nav meža tehnikums. Tur sen ir izšķīdis meža gars.”

„Un arī mežam tas noteikti nāk par sliktu,” piebilst Ināra Veldre.

Neviļus nāk prātā Alberta Bela „Cilvēki laivās”, kur vēsture kā neapstādināma ceļojošā kāpa  aprok kuršu ciemus...Tā mūsu laika nežēlīgo straumi rada paši cilvēki; vienlaikus laiks – veido cilvēkus. Vai iespējams vismaz neļauties straumes spēkam?

Varbūt kādu atbildi palīdzēs rast arī Aizupes meža tehnikuma vēstures apkopojums;  Pauls Čimurs, kulturologs,  aizsācis grāmatu, bet pietrūkst atbalsta. (Arī Gunāram Veldrem te būs sava artava).

Tomēr ir ļaudis, kas joprojām nezaudē saikni ar mežu. MMD viedoklim, ka vienīgie, kas tagad pa īstam vēl iet mežā, ir mednieki, pievienojas Gunārs Veldre:

“Arī senākos laikos tā allaž bijis: mednieks, īpaši, ja viņš bija arī mežsargs, bija izstaigājis un pārzināja katru stūrīti savā mežā.

Es uzmanīgi sekoju tam, ko raksta gan par jauno Medību likumu, gan pašām medībām. Esmu konservatīvs. Nepiekrītu tam, ka vajadzētu atļaut loka medības. Ir briesmīgas mednieku runas, ja tās ir tikai par šaušanu – kā dzīvnieks šauts (MMD:  ievērojām, ka Gunārs Veldre, runājot par medībām, nelieto vārdu “šaut” – sakot “nomedīt, pārspēt”). Tomēr dzīvs joprojām ir medniecības gars un arī tās nākotnē īpašas problēmas nesaskatu. “

Maruta Dreimane.

 MMD, 2014.gada decembrī.