Aizupes - Ogres Meža tehnikums, tā tradīcijas un Modris Grantiņš -  Sirdscilvēks un Direktors...ar lielo burtu...

Ogres Meža tehnikums un Modris Grantiņš – tie ir nedalāmi jēdzieni ikvienam tehnikuma absolventam, darbiniekam un arī gandrīz jebkuram cilvēkam no Latvijas mežinieku saimes vai arī tiem, kas ar to saistīti.

Dzimis 13.01.1957.g. Ogres raj. Beku ciema „Prātiņos”, miris 24.10.2010.g., Jumpravas pagastā. Mežkopis, izcils pedagogs jauno mežkopju audzināšanā, valsts un sabiedriskais darbinieks.

10.04.1980.g.-beidzis LLA MF mežsaimniecības specialitāti, ieguvis mežsaimniecības inženiera kvalifikāciju; 18.12.2003.g.- ieguvis izglītības zinātņu maģistra grādu; 10.10.2007. – Šaušanas instruktors B,C,D kategorijas ieročiem; 25.10.2000. – CIC Medību trofeju nacionālais eksperts; 22.08.1996. – Dānijas tehniskās koledžas sertifikāts „Treniņu veidi un izglītības iespējas kokzāģēšanā”; no  1976.g. - Mednieks, no 1983.g. - Medību vadītājs.

No 04.02.1980.-09.09.1981.g.- skolotājs Aizupes Meža tehnikumā, 10.09.1981.-31.08.1985.g. - Aizupes meža tehnikuma direktors, skolotājs; 01.09.1985.-24.10.2010.g.- Ogres Meža tehnikuma direktors, skolotājs.

Papildus – no 2003. – 24.10.2010.g.- AS „Latvijas valsts meži” valdes loceklis; no 1992. – 2007.g.- Ogres rajona Mednieku eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs; no 2004. – 24.10.2010.g. – biedrības „Meža sports” valdes priekšsēdētājs (dibinātājs un izveidotājs).

Uz Aizupi Modri toreiz, tālajā 1980.gada 04.februārī, vēl kā LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātes 5.kursa studentu „aizvilināja” strādāt par skolotāju „meža ekspluatācijas” pr-tā drauga un kursa biedra Ivara tētis, tā laika Aizupes meža tehnikuma direktors Gunārs Veldre. Ar savu bagāto mežsaimnieka pieredzi Veldres kungs tais reizēs, kad studiju laikā Modris ciemojās Aizupē, pamanīja Modra aizrautību un sirdsdegsmi pret dabu, mežu un arī jebkuru veicamo darbu. Mācīja arī darba aizsardzību, bet vēlāk Ogrē jau Medību saimniecību, ar savu entuziasmu un degsmi uz meža, sporta un citām tehnikuma lietām, aizraudams līdzi arī tehnikuma audzēkņus un darbiniekus.

1981.gada 10.septembrī pēc G. Veldres ieteikuma Modris tiek nozīmēts par direktora vietas izpildītāju, bet ar 29.decembri – apstiprināts par direktoru. Un viņa „darba audzinātājs” iesākumā un vēlāk arī padomdevējs un atbalsts daudzos jautājumos bija Gunārs Veldre – direktors un skolotājs, pēc tam daudzus gadus direktora vietnieks mācību darbā.

1985.gada vasarā, kad jau konkrēti bija zināms par tehnikuma pārcelšanu, jauno audzēkņu uzņemšana notika Ogrē jaunajās telpās, kur vēl joprojām notika būvdarbi. Un pats direktors Modris Grantiņš, kā arī pārējie skolotāji plecu pie pleca ar audzēkņiem strādāja pie telpu un apkārtnes labiekārtošanas darbiem, iekārtu, mēbeļu un mācību līdzekļu pārvešanas, lai ar 1.septembri sekmīgi varētu uzsākt mācības. Viņš visur paspēja būt klāt, iedvest entuziasmu arī citiem uz kopējo lietu, radīja ticību un cerību, ka jaunajā vietā un arī telpās būs lielākas iespējas jaunajiem mežkopjiem apgūt savu profesiju, un to, ka darbiniekiem būs labāki, modernāki sadzīves apstākļi, kā jau pilsētas tuvumā.

Vēl pat līdz 2004.gadam Modris mežsaimniecības specialitātes audzēkņus katru rudeni vai pavasari veda mācību praksē „medību saimniecībā” uz Aizupi, kur apkārtnes mežos bija sastopama liela dzīvnieku daudzveidība, bet muižas dendroloģiskajā parkā varēja atrast ļoti daudzus „dendroloģijas” un „dabas un meža aizsardzības” pr-tos atpazīšanai nepieciešamos augu, koku, krūmu paraugus.

Direktora uzraudzībā jau uzreiz 1985.gada rudenī turpat blakus tehnikuma kopmītnēm, meža ielokā LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija uzsāka 45.daudzdzīvokļu mājas celtniecību skolotājiem un darbiniekiem, kā tas tika solīts, kad izdeva rīkojumu par tehnikuma pārcelšanu. Līdz tam skolotāji un darbinieki draudzīgi kopā ar audzēkņiem dzīvoja kopmītnēs. Mājas būvniecība lielā steigā tika plānota pabeigta 1987.gada beigās, bet pabeidza 1988.gada sākumā un par godu Aizupes meža tehnikumam, kā arī Aizupes muižai, ar darbinieku - iedzīvotāju kopsapulces vairākuma lēmumu mājai tika iedots vārds „Aizupes”. Un vēlāk šis vārds kā Aizupes ciems tika iekļauts arī Ogres Meža tehnikuma juridiskajā adresē (ciemā arī pašlaik ietilpst nu jau Ogres Valsts tehnikuma ēka, dienesta viesnīcas ēka, Vidzemes Ledus halle un dzīvojamā māja „Aizupes”).

Aizupes meža tehnikumam bija sava simbolika – logo un karogs. Arī Ogres meža tehnikumam tika izveidots savs logo, tikai nedaudz pārveidojot iepriekšējo – iekļaujot to jaunajā logo. 3 gadu laikā tika izgatavots arī jauns karogs ar logo attēlu un…zaļā krāsā! Šī krāsa simbolizēja skaistos Latvijas mežus un visu, kas ar to saistīts. Pret to kategoriski „iebilda” tā laika valdošā un vienīgā partija-Komunistiskā partija, bet direktors Modris ar tikai viņam pašam zināmiem paņēmieniem un arī ar savu jau tā laika autoritāti, panāca šī skaistā tehnikuma karoga realizēšanu dzīvē... 1989.gada 1.setembrī notika pat svinīgs karoga Iesvētīšanas pasākums ar Mācītāja kunga piedalīšanos. Tai laikā tas bija tāds kaut kas neiedomājams!!!

Tehnikumā pastāvēja, tika turpinātas un arī izveidotas no jauna arī daudzas skaistas tradīcijas, kas veidoja tehnikuma vēsturi, kā arī audzēkņu cieņu un pienākumus pret savu skolu, pret tās godu.

 1. Uz Meža darbinieku dienu (katru gadu septembrī) tika organizēta jauno audzēkņu uzņemšana - iesvētīšana topošo mežkopju un audzēkņu saimē. Pirmo kursu audzēkņi šajos svētkos nodeva īstam atnākušam “Meža vecim” (tas bija kāds zināms, bet neatpazīstams Meža veča tērpā, mežinieks) jaunā mežkopja svinīgo solījumu, saņemot tehnikuma Audzēkņa apliecības. Vecākie kursi bija sagatavojuši dažādus atraktīvus un atjautības pārbaudījumus jaunajiem, lai labāk iepazītos gan ar pārējiem audzēkņiem, gan ar tehnikuma apkārtni.

Un pirmos 10 gadus kopš esam Ogrē, katrs 1.kurss iesvētību dienā tehnikuma teritorijā iestādīja kādu savu jauno kociņu – bērzus un citus.

2. Aizupē tradicionāli tika atzīmēta dienesta viesnīcā (tais laikos – sauktajās kopmītnēs) dzīvojošo audzēkņu „1001.nakts” pasākums – tik naktis bija aizvadītas tur. Tur notika dažādas gan sportiskas, gan asprātīgas sacensības starp audzēkņiem, istabiņām un grupām.

3. Katru gadu notika tematiskie konkursi pa mācību priekšmetiem, atsevišķi vispārizglītojošajiem priekšmetiem un atsevišķi profesionālajiem priekšmetiem, piemēram, konkurss „Pazīsti putnus un dzīvniekus” - bija jāatpazīst putni un dzīvnieki pēc izskata (pēc izbāzeņiem), jāzina to latīniskais nosaukums, jāatpazīst putnu un dzīvnieku balsis pēc ierakstiem, jāizgatavo putnu būrīši u.c.. Labākie putni būrīšu izgatavotāji saņēma arī atzinības balvas). Tehnikumā bija izcilas putnu un dzīvnieku trofejas - izbāzeņi, ko sarūpēja Latvijā pazīstams taksidermists Valdis Roze, kurš tehnikumā strādāja no 1986.gada līdz pat „reorganizācijai” – 2011.gada 31.augustam.

4. Audzēkņiem pa grupām mācību gada sākumā tika sadalītas tehnikuma teritorijas daļas, par kuru kārtību un tīrību viņiem bija jārūpējas visu savu mācību laiku. Vēl tagad daudzi absolventi viens otram stāsta par to.

5. Katru gadu starp visiem tehnikuma audzēkņiem notika kompleksās sporta sacensības dažādos sporta veidos par titulu „Tehnikuma Lāčplēsis” un arī par labākajām grupām sportā katrā mācību gadā (basketbolā, volejbolā, futbolā, svarcelšanā, krosā, orientēšanās, šaušanā, šautriņu mešanā). Daudzus gadus pēc kārtas šajos sporta veidos Modris noorganizēja arī darbinieku komandu, kurās aktīvi pats piedalījās, tā sagādājot audzēkņiem „baudu” draudzīgi pagrūstīt direktoru vai arī kādu citu darbinieku un izpelnoties vēl lielāku cieņu.

6. Arī 1.septembris bija sava veida tradīciju diena, jo iepazīšanās un adaptēšanās nolūkos notika Sporta un cita veida atraktivitātes pasākumi starp grupām (šaušanā, šautriņu mešanā, olu mešanā, šķīvīšu mešanā u.c.). 1.kursa audzēkņiem bija iespēja sevi parādīt un saņemt piemiņai arī savus pirmos tehnikuma diplomus.

7. 90 gados kādus 6 -7 gadus pēc kārtas katru mācību gadu tika organizēts pasākums „Meža dēls” un „Meža meita”. Tur tie audzēkņi, kuri vēlējās iegūt šo titulu, sacentās dažādās aroda prasmēs, tai skaitā kulinārijā, profesionālajos pr-tos, atjautības uzdevumos, kā arī bija jābūt sekmīgiem visos mācību pr-tos. Diemžēl šī tradīcija pamazām izzuda.

8. Vēlā rudenī vai ziemā 4.kursu audzēkņiem pirms aiziešanas „lielajā” pirmsdiploma  jeb kvalifikācijas praksē uz dažādiem Latvijas uzņēmumiem, notika Žetonvakara pasākums. To ar vadības atbalstu organizēja paši audzēkņi, sagatavojot skolotājiem un darbiniekiem dažādus negaidītus, patīkamus un interesantus pārsteigumus. Visinteresantākie bija tie, kurā visiem tika piešķirtas īpašas labvēlīgas Nominācijas, kas izpauda tikai tam cilvēkam raksturīgas īpašības, kuras bija ievērojuši audzēkņi. Vēl līdz kādam 2000.gadu sākumam audzēkņiem tika pasniegti no valsts budžeta finansēti piespraužami žetoni – zaļā krāsā ar tehnikuma logo attēlu virsū, bet tagad pēdējos 10 gadus jau paši audzēkņi maksā par žetona gredzeniem un lielākais vairums izvēlējās gredzenus ar iegravētu beigšanas gadu, tehnikuma logo un arī meža simboliku (ozollapu, zīli u.c.).

9. „Pēdējais zvans” ir pasākums, kas notika katru gadu un to sagatavoja 3.kursu audzēkņi pa specialitātēm. Saviem 4.kursa biedriem tika doti interesanti uzdevumi un apsveikumā pasniegtas pašsagatavotas piemiņas veltes un arī gardumi. Arī skolotājiem un darbiniekiem tika uzdots veikt kādu pārbaudījumu un pasniegta kāda velte piemiņai.

10. Visskaistākie svētki bija 4.kursu Izlaidums ar „dzīvās” mūzikas ballēm audzēkņiem kopā ar skolotājiem un darbiniekiem, radiem, draugiem un citiem aicinātajiem viesiem līdz pat rīta gaismiņai. Izlaidumi notika tehnikumā un bieži vien izvērtās arī par tādu kā nelielu Salidojumu, jo absolventus bija ieradušies sveikt gan radi, gan draugi, kuri kādreiz paši beiguši šo tehnikumu un bija jauki atcerēties kādreiz kopā pavadīto laiku. Bieži absolventus apsveikt ieradās arī pārstāvji no tiem uzņēmumiem, kur audzēkņi bija izgājuši kvalifikācijas praksi un sevi labi parādījuši, līdz ar to sev nodrošinot nākošo darba vietu. Padomju varas hados, kad spēkā vēl bija valsts sadale pa darba vietām un audzēkņi saņēma norīkojumus no MRS-iem, kolhoziem vai citiem uzņēmumiem un saimniecībām, savus absolventus uz Izlaidumu ieradās sveikt to pārstāvji.

Aizupē un arī Ogres pusē pirmos gadus Izlaidums notika ziemā -februāra beigās, jo  izglītības programmu ilgums bija 3 gadi un 6 mēneši. No 90. gadu vidus izglītības programmas tika pagarinātas uz mācību laiku līdz 4 gadiem un tad Izlaidumi notika vasarā - vai nu pirms vai arī pēc Līgo svētkiem. Pirmais Izlaidums vasarā notika 1994.gada 17.jūnijā gan tikai vienai grupai – pirmajai atsevišķi uzņemtai dienas nodaļas grupai ar vidējo izglītību ar mācību ilgumu 2 gadi.

Izlaidumā notika arī kopīga fotografēšanās uz tehnikuma kāpnēm kopīgā bildē, tā iemūžinot šos skaistos, kopīgos mirkļus. Pārējā fotogrāfēšanās notika tehnikuma priekšas skaistajā, zaļajā ainavā.

11. No 2007.gada Zemkopības ministrijas Meža departaments rudenī sadarbībā r AS „Latvijas valsts meži” organizēja pasākumu - konkursu skolēniem „Sakoptākais Latvijas pagasts„ nominācijā „Mežs un sabiedrība” ar balvām - 2 dienu ekskursijas pa Latviju uz meža nozares objektiem 5 labākajiem pagastiem no dažādiem novadiem. 1. dienas pēcpusdienā dalībnieki ieradās Meža tehnikumā, kur tos laipni sagaidījām ar vakariņām un iekārtojām uz nakšņošanu Dienesta viesnīcā. Tad sekoja iepazīšanās ar tehnikumu un dažādas sacensības – šaušanā ar gaisa šauteni, šautriņu mešanā, basketbola soda metienos, makšķerēšanā, golfā un stafetes skrējienā ar naglu dzīšanu bluķī. Vēlāk tika uzdoti viktorīnas jautājumi pa meža tēmām, apbalvošana un kopīga diskotēka. Piem. 2008.g.šajā pasākumā šādas balvas saņēma Pūres (Tukuma raj.), Valles (Aizkraukles), Bērzgales (Jēkabpils raj.), Lutriņu (Saldus raj.) un Naukšēnu (Valmieras raj.) pagasta jaunieši. No katra pagasta piedalījās 23 cilvēki. Pēc šā pasākuma atsevišķi jaunieši, kuri bija piedalījušies šeit, atnāca mācīties uz Meža tehnikumu un arī citiem stāstīja par mums. Diemžēl valstī iesākušās krīzes dēļ šī konkursa norises tika pārtrauktas.

12. Lai tuvinātu tehnikuma audzēkņus meža darbinieku tradīcijām, celtu viņu prestižu, LR Meža ministrija 1993.gada 14.jūnijā izdeva pavēli Nr.47 „”Par Ogres meža tehnikuma audzēkņu formas tērpiem” - t.i.- visiem mežsaimniecības specialitātes absolventiem tika uzšūti mežsarga formas tērpi par valsts budžeta līdzekļiem uz izlaidumu. Mūsu puiši un arī dažas meitenes izskatījās ļoti izteiksmīgi un staltu stāju un varēja redzēt, ka viņi ar šo formu lepojas. Diemžēl, šī tradīcija saglabājās tikai kādus 5 gadus.

13. Jau pašos pirmajos gados rudenī pēc tehnikuma pārcelšanas uz Ogri direktors Modris Grantiņš kopā ar saviem kolēģiem – vietniekiem Gunāru Veldri, Andri Insbergu un pārējiem darbiniekiem, kuri bijām pārcēlušies no Aizupes uz Ogri, atzīmējot Skolotāju dienu, organizējām ekskursijas uz Aizupi. Šim jaukajam pasākumam savas telpas atvēlēja Aizupes mežniecība (Aizupes mežniecība muižas teritorijā pastāvēja līdz 2006.gada maijam.) Tur jaunie kolēģi tika iepazīstināti ar Meža tehnikuma vēsturi, tradīcijām un arī dabā tika izbaudītas senās teikas, kā piemēram, Baltās dāmas parādības lūkošanās senajā muižas parkā. Atmiņās un iespaidos telpā pie kamīna dalījās arī bijušie darbinieki, kuri bija palikuši dzīvot Aizupes muižā. Uzrāvām arī kopīgus dančus un dziesmas.

14. Skolotāju dienas ekskursija pa dažādām Latvijas vietām.

Vēlākos gados (aptuveni, sākot no 2000.g.), kad izveidoja valsts akciju sabiedrību „Latvijas valsts meži” (tagad –akciju sabiedrība) un tehnikumam nostiprinājās cieša sadarbība ar to, Modrim radās ideja noorganizēt tehnikuma kolektīvam Skolotāju dienas ekskursiju katru gadu uz kādu no „Latvijas valsts meži” mežsaimniecībām. LVM dāvāja tehnikuma darbiniekiem autobusu uz šo 1 dienu. Tā 2008.gadā braucām uz Ziemeļkurzemi, 2009.gadā apciemojām SIA „LATSIN” uzņēmumu, kur mūs laipni uzņēma tā īpašnieks un vadītājs, bijušais Meža tehnikuma audzēknis Varis Sīpols,  Ekskursijās tikām arī iepazīstināti ar uzņēmumu struktūrām, pakļauto uzņēmumu darbību ikdienā (kā piem. šķeldu ražotnēm u.c.) – vērojām darbībā meža mašīnas forvarderus un harvesterus, koka logu izgatavošanu no pašiem pamatiem u.c. Tehnikuma darbinieki tika laipni uzņemti un pacienāti arī ar kopīgām pusdienām svaigā gaisā.

Šajās ekskursijās vienmēr līdzi aicinājām arī ilggadīgos, pensijā aizgājušos skolotājus un darbiniekus. Viņiem bija interesanti satikt daudzus tehnikuma absolventus – mežsaimniecību darbiniekus. Ekskursijas notika katru gadu uz kādu citu LVM mežsaimniecību. Un pēdējo reizi 2010.gada 1.oktobrī Modra vadībā Meža tehnikuma kolektīvs braucām uz Cēsu pusi, apmeklējām Cēsīs SIA „STAĻI”- vienu no vadošajiem Latvijas kokapstrādes uzņēmumiem, kur vērojām koka logu un durvju ražošanu no pašiem pamatiem līdz gatavībai, kā arī bijām Amatas novadā SIA „Dorēs”, kur vērojām guļbūvju tapšanu. Abos uzņēmumos mūs laipni uzņēma to vadība un arī dalījās savas darbības „noslēpumos”.

15. Vasaras ekskursijas.

Jau tūlīt pēc tehnikuma pārcelšanas pirmajās vasarās – audzēkņu brīvlaikā un darbinieku atvaļinājumu laikā, tehnikuma kolektīvs brauca 2-3 dienu ekskursijās ar nakšņošanu teltīs. Padomju varas laikā tas bija ārpus Latvijas, kā piem, uz Igauniju, Lietuvu, Kaukāzu, Brestu u.c., bet Latvijas neatkarības gados kolektīvs nolēma apceļot tepat dzimto Latviju, katru vasaru izvēloties citu maršrutu – Ziemeļkurzemi, Dienvidlatgali, Dienvidkurzemi , Ziemeļlatgali, Austrumvidzemi, Sēliju u.c., tā pamazām iepazīstot ik pa skaistam stūrītim no Latvijas.  Tā 2007.gadā apmeklējām Latgali - Līvānu stikla muzeju, Aglonas Maizes muzeju, Gārsenes muižu, Ilūkstes dabas taku, Sventes muižu;  2008.gada vasarā braucām uz Kalsnavas arborētumu, apciemojām Madonas podnieku, apskatījām Preiļu pilsētu, nakšņojām pie Lubānas ezera; 2009.gadā apceļojām Rietumvidzemi – Vidzemes jūrmalā apskatījām Lauču akmeni, paciemojāmies Minhauzena muzejā, kur bija ļoti amizanta un bezgala interesanta gide, apmeklējām Ķirbižu Meža muzeju, Ainažu jūrskolas muzeju, Mazsalacas velniņu muzeju un saimniecībā „Dzintari” apskatījām retro auto kolekciju. Apmeklējām pa ceļam arī citus muzejus, vēsturiskas vietas-muižas, pilis, dabas takas, interesantas saimniecības – ar šitaki sēņu audzētājiem, ar strausu audzētājiem, piena izstrādājumu ražotājiem, tikāmies ar cienījamiem mežsaimniekiem, sava aroda meistariem un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Šīs ekskursijas bija ar nakšņošanu teltīs, ar kopēju ugunskuru un piknika galdu, ar Modra tradicionālās zupas „Ātrais blieziens brīvā dabā” kopējā katlā vārīšanu, kur Modris pats bija galvenais šefpavārs, ar izklaides spēlēm ar bumbu u.c., ar kopīgi dziedātām dziesmām, kurām toni pats pirmais arī uzdeva Modris...Godinot šo tradīciju, arī 2011.gada vasarā, nu jau bez Modra fiziskās klātbūtnes, bet sirdīs ar piemiņu par viņu, aizbraucām 2 dienu ekskursijā uz Sēlijas pusi – pabijām Koksneses pilsdrupās, ielikām savu akmeni Likteņdārzā un braucām uz Jēkabpils novadu Viesīti. Viesītē apmeklējām Novadpētniecības muzeju, bezgala interesanta bija ekskursija pa Bānīša muzeju un apciemojām arī savu bijušo pensijā aizgājušo mežsaimniecības skolotāju Valiju-Valentīnu Mauriņu, kura tagad dzīvo Viesītē. Nakšņojām pie ezera Viesu namā „Pērlītes” ar kopīgu ugunskuru, bumbu spēlēm, dziesmām un atmiņām... Nākošajā dienā mūsu ceļš turpinājās uz Leimaņu pagastu, kur vērojām Latvju zīmes, tālāk ceļojām uz Zasas pils muižas parku, kur ekskursiju vadīja gide un pastāstīja ļoti interesantus vēsturiskus  notikumus, apmeklējām arī Meža muzeju.

16. Vadošo meža darbinieku sporta sacensības „Es arī varu...!”

Lai tuvinātu tehnikuma darbiniekus un arī audzēkņus Darba devējiem, popularizētu vadošo darbinieku sportisku dzīves veidu, veicinātu lietišķo kontaktu dibināšanu starp dažādām meža nozaru organizācijām, kā arī, lai noskaidrotu labākos sportistus, tehnikuma direktors Modris Grantiņš 2004.gada 9.janvārī pirmo reizi izveidoja tradīciju katru gadu ziemas mēnešos kopā ar Meža tehnikuma kolektīvu tehnikumā organizēt Vadošo meža darbinieku sporta sacensības „Es arī varu...” Piedalījās AS „Latvijas valsts meži”, Valsts meža dienesta, Rīgas mežu aģentūras, ZM Meža sektora, LLU Meža fakultātes, Vidusdaugavas mežsaimniecības, Ogres virsmežniecības, Gaujas Nacionālā parka administrācijas un Ogres Meža tehnikuma darbinieku komandas līdz 15 cilvēkiem katrā komandā. Komandas cīnījās par ceļojošo kausu un bija arī piemiņas balvas un diplomi gan komandām, gan individuāli.

Interesants ir tas fakts, ka katru gadu pamainījām sacensību nosaukumu – 2005.gadā tas bija „Es atkal varu...”, 2006. gadā „Es joprojām...varu!”, 2007.gadā „Es uzdrīkstos... varēt!”, 2008.gadā „Vai esmu drošs, ka ...varu...?!?”, 2009.gadā „Es taču ... varu!!!”, 2010.gadā „Es vienalga varu...!!!”.

Arī 2011.gadā mēs, Meža tehnikuma darbinieki noorganizējām šīs sacensības par godu traģiski bojā aizgājušajam direktoram Modrim Grantiņam ar nosaukumu „Ogres Meža tehnikuma Modra Grantiņa piemiņas balvas izcīņas 2011.gada Vadošo meža darbinieku sacensībām „Un tomēr... mēs varam...!!!”. Par to, ka šīs sacensības bija populāras meža darbinieku vidū liecināja arī tas, ka pēdējos Latvijas krīzes gados dalības maksu maksāja daudzi darbinieki paši un uz sacensībām ieradās ar savu transportu. Sacensības notika dažādos sporta veidos, katru gadu šo to pamainot. Pamatā bija sacensības strītbolā, volejbolā, galda tenisā, novusā, zolītē, šautriņu mešanā mērķī, šaušanā vai dueļu šaušanā un sacensības komandu vadītājiem, klāt nāca sacenšanās makšķerēšanā, sumo cīņā ar baļķi, armvrestlingā, stafetē u.c. Pēc kārtīgiem mačiem pie kafijas galdiem notika apbalvošana ar piemiņas veltēm un diplomiem gan individuāli, gan komandu vērtējumos. Bija uzaicināti arī mākslinieki ar kādu interesantu koncertprogrammu vai citu atraktīvu uzvedumu un notika dejas dažreiz gandrīz līdz rīta gaismiņai.

17. Biedrības „Meža sports” dibināšana.

2004.gadā pēc Modra un vēl citu entuziastu no mežinieku rindām iniciatīvas Ogres Meža tehnikuma juridiskajā adresē tika nodibināta sabiedriskā organizācija „Meža sports”. Šīs biedrības valdes pr-js bija Modris. Organizācijas mērķis bija veicināt ar meža nozari saistīto cilvēku un viņu ģimeņu veselīgu un sportisku dzīvesveidu, organizēt Latvijas meža nozares darbiniekus dalībai meža darbinieku sacensībās, tai skaitā starptautiskās; veicināt Latvijas meža nozares darbinieku profesionālo iemaņu pilnveidošanu; paaugstināt meža nozares profesiju pievilcību Latvijas jaunatnes vidū; popularizēt meža nozari un veicināt sabiedrības izpratni par meža sniegto vērtību daudzveidību. Biedrības darbības uzdevumi attiecas uz galvenokārt ar meža nozari saistītiem un meža darbinieku vidū populāriem, specifiskiem sporta veidiem un tie ir: plānot, veicināt un koordinēt meža nozares darbinieku sacensības šādos virzienos - Koku gāzēju un meža tehnikas operatoru sacensības, orientēšanās skrējiens, meža biatlons, šaušanas sacensības, Latvijas olimpiādes u.c. Biedrība bija bezpeļņas organizācija un cilvēki darbus veica sabiedriskā kārtā.

Tagad biedrība turpina savu darbu, to vada LLU MF dekāns, bijušais Ogres Meža tehnikuma absolvents Dagnis Dubrovskis un AS „Latvijas valsts meži” pārstāvji.

18. Latvijas Koku gāzēju sacensības.

Lai popularizētu tehnikuma vārdu Latvijas mežinieku aprindās, tehnikuma direktors ar kolektīvu organizēja tehnikumā Latvijas Koku gāzēju sacensības, kurās piedalījās dalībnieki no Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Somijas. Sacensību organizēšanā un tiesāšanā piedalījās arī audzēkņi, tā iepazīstot un iegūstot daudzas prasmes un iemaņas. Sacensībās kopā ar pieaugušajiem startēja arī tehnikuma mežsaimniecības specialitātes audzēkņi un brauca arī uz Koku gāzēju čempionātiem ārzemēs, pārstāvot Latvijas komandu. Latvijas sacensībās tika gan vērtīgas balvas, gan diplomi ar tehnikuma atribūtiku piemiņai. Pēdējos gados šīs sacensības sponsorēja biedrība „Meža sports” un balvas dāvāja SIA „Latsin” u.c. mežiizstrādes un kokizstrādes uzņēmumi.

19. AS „Latvijas valsts meži” vasarās organizēja nozares sporta spēles „Meža spēles”, kuras notika katru gadu savā mežsaimniecībā 3 dienu garumā un vienmēr uzaicināta  tika arī tehnikuma darbinieku un audzēkņu komanda bez dalības maksas līdz pat 33 cilvēkiem kopā ar ģimenēm. Bija sacensības nakts orientēšanās skrējienā, šaušanā, basketbolā, volejbolā, tautas bumbā, dažreiz arī futbolā, vadītāju atsevišķas interesantas sacensības, kā arī cita veida atraktivitātes, kā piem. sienā kāpšana. Mūsu darbinieku – audzēkņu apvienotās komandas guva labus rezultātus, iegūstot diplomus, medaļas un piemiņas balvas. Nakšņojām teltīs, modāmies ar rīta rosmēm, vakaros notika dejas.

 Sacensību organizēšana tika pārtraukta līdz ar krīzes iestāšanos Latvijā.

Līdzīga veida profesionālās un sporta sacensības vasarās organizēja arī Valsts Meža dienests 2 dienu garumā starp savām virsmežniecībām, pieaicinot arī citas ar mežsaimniecību saistītas iestādes un organizācijas, tai skaitā Ogres Meža tehnikuma un LLU MF komandas. Tur mūsu audzēkņi varēja apliecināt savas profesionālās prasmes mežsaimniecībā, piedaloties profesionālajā stafetē, orientēšanās sportā, arī tautas bumbā, volejbolā un basketbolā, šaušanā, bumbolā, aklajā volejbolā u.c. interesantās atraktivitātēs. Pēdējo reizi sacensības notika 2010.gada vasarā Jūrkalnē pie jūras, kur piedalījās arī mūsu tehnikuma komanda ar direktoru Modri Grantiņu pirmajās rindās, kā jau vienmēr un visur, kas saistījās ar tehnikumu.

20. Katru gadu nu jau daudzu gadu garumā ziemas otrajā pusē, janvārī – februārī, kādā no Eiropas valstīm notiek Eiropas meža darbinieku biatlona sacensības. Šajās sacensībās kopā ar daudziem Latvijas meža darbiniekiem-sportistiem piedalījās arī meža tehnikuma audzēkņi un darbinieki, ar direktoru Modri Grantiņu priekšgalā, pārstāvot Latvijas valsti, iegūstot arī godalgotās vietas savās vecuma grupās.

Kopš biedrības „Meža sports” dibināšanas Modris vadīja Latvijas komandu, kopā ar AS „Latvijas valsts meži” pārstāvjiem organizējot šo braucienu un dalībnieku uzturēšanos ārvalstīs. Laikā, kad tehnikumu pārvaldīja Zemkopības ministrija, sacensību dalības maksas finansēja no valsts budžeta līdzekļiem, jo Latvijas komanda popularizēja Latvijas vārdu Eiropā. Un direktors šo braucienu kā balvu par labu darbu pasniedza arī kādiem 2 - 3 skolotājiem, lai iepazītos ar to valsti, kur sacensības notika. Bet pēdējos gados dalībnieki paši finansēja savu dalību un skolotājiem šī iespēja vairs nebija.

21. Medību trofeju izstādes.

Lai popularizētu Meža tehnikuma vārdu Latvijas mežinieku vidū, direktors Modris Grantiņš kopā ar mežsaimniecības programmas audzēkņiem un dažiem saviem draugiem mežiniekiem – entuziastiem,  AS  LVM darbiniekiem, kā piem. bijušo Aizupes meža tehnikuma audzēkni, Jāni Grīsli, bijušajiem Ogres Meža tehnikuma audzēkņiem Armandu Ločmeli un Lauri Lukševicu un Vidusdaugavas mežsaimniecības speciālistu Andreju Rudzīti 2001.gadā noorganizēja tehnikumā Ogres rajona Medību trofeju izstādi. Visu paveicām paši saviem spēkiem, sākot ar izsludināšanu, trofeju pieņemšanu, novērtēšanu, trofeju izstādīšanu, uzrakstu sagatavošanu, telpas noformēšanu, diplomu izgatavošanu un pat bukletu-katalogu izgatavošanu.

2005.gadā atkal pārsvarā ar pašu spēkiem vien, iztiekot ar minimāliem līdzekļiem, tehnikuma Sporta zālē tika noorganizēta Latvijas Medību trofeju izstāde, kura, pēc aculiecinieku domām un atsauksmēm, toreiz pēc sava noformējuma, atklāšanas pasākuma un materiālu sagatavošanas, esot pat pārspējusi iepriekšējo izstādi Ventspilī. Visu izstādes ierīkošanu, noformēšanu organizēja un izdomāja pats Modris ar dažiem darbiniekiem (Ainu Atelbaueri u.c.) bez jebkādu mākslinieku palīdzības. Viss izdevās lieliski, ko vēl tagad var redzēt fotogrāfijās.

2009.gadā tehnikumā tika noorganizēta Rīgas reģionālā Medību trofeju izstāde (pieņēma pēc 2005.g.nomedītās trofejas Latvijā).

Tehnikuma audzēkņiem piedalīšanās šādu izstāžu organizēšanas darba procesā, bija ļoti laba prakse gan trofeju novērtēšanā, gan šādu darbu organizācijā.

22. Ziemassvētku medības

Jau Aizupes meža tehnikumā bija savs Mednieku kolektīvs un Ogrē, pieņemot klāt jaunus kolektīva biedrus, tas turpināja darboties. Pirmos gadus mednieki brauca medībās uz Aizupi, bet vēlāk tika iedalīts medību objekts Birzgalē. Kolektīva vadītājs bija direktors Modris Grantiņš. Viņam radās ideja vairākas reizes gadā, uzaicināt uz kolektīvajām dzinēja medībām visus tehnikuma darbiniekus, kuri vien to vēlējās. Pavasaros tās bija šnepju atklāšanas medības, bet vistradicionālākās izvērtās ziemas medības, kuras tika regulāri organizētas katru gadu Otrajos Ziemassvētkos – 26.decembrī un tā arī tika nosauktas – „Ziemassvētku medības”. Uz šīm medībām tais gados, kad bijām Zemkopības ministrijas pārraudzībā, aicinājām arī pārējo profesionālo skolu, kurām bija kāda apmācības programma saistībā ar mežsaimniecību, pārstāvjus, kā arī uzaicināti tika arī mūsu pārraudzības iestādes pārstāvji. Tika speciāli sagatavoti ielūgumi ar meža un medību tēmu ar interesantu tekstu, aicinot piedalīties tradicionālajās Ziemassvētku medībās, līdzi ņemot jautru omu, skaidras acis, siltas zeķes un pilnu groziņu....

Pirms medībām, kā jau tas pieņemts un noteikumos paredzēts, medību vadītājs Modris vai kāds cits mednieks, kurš izpildīja medību vadītāja pienākumus, visus dzinējus un medniekus nostādīja kopīgā ierindā, sasveicinājās, iepazīstināja ar noteikumiem, izdalīja aizsargvestes un klabekļus. Dažreiz tika izdalītas arī totalizatora lapiņas, kur katrs medību dalībnieks varēja prognozēt dienas medību rezultātus.

Pēc kopīgas „pastaigas” pa mežu, savā starpā sasaucoties un klakšķinot klabekļus, lai dzīvniekus aizbaidītu vajadzīgajā virzienā pretī medniekiem, visi sildījās pie kopīga ugunskura. Mednieki apstrādāja gūto medījumu, ja tāds bija veiksmīgi gadījies, bet mēs, tehnikuma darbinieki, bijām sagatavojuši pārsteiguma apsveikumus medniekiem un arī dažādas atrakcijas pie mežā izpušķotas eglītes, lai viesiem būtu interesanti un arī silti. Piemiņas balvas saņēma arī veiksmīgākie totalizatora dalībnieki.

Savu cienastu bijām sagatavojuši arī meža zvēriņiem, ko kopā ar svecītēm iekārām eglītē.

23. Apalās jubilejas darbiniekiem. Jebkurš darbinieks savā „apaļā” jubilejā tika apsveikts ar kopīgu, skaistu apsveikumu ar visu darbinieku personīgiem parakstiem, labajos laikos arī ar nelielu naudas balvu un kopīgu pasēdēšanu pie kafijas galda, kur tika arī dziedātas dziesmas, kā jau tas īsteniem latviešiem pieklājas un savu reizi uzrauts arī kāds dancis. Un atkal parasti dziesmu iesācējs bija Modris, aizraujot citus sev līdzi.

24. Pavasarī Latvijas sakopšanas talkās piedalījās arī tehnikuma kolektīvs un kopā ar audzēkņiem visus darbu veica arī pats direktors un pārējie darbinieki. Talkas noslēgumā vārījām lielā katlā Modra tradicionālo zupu „Ātrais blieziens”. Pats galvenais šefpavārs bija direktors. Kopā pie ugunskura tika baudīta zupa, ceptas desiņas un pārrunāti dienas notikumi, paveiktie un vēl veicamie darbi nākotnē, netrūka arī pa kādam mednieka stāstam. Un noslēgumā visiem mums bija padarīta laba darba sajūta.

25. Tehnikumā daudzu gadu garumā notika visu Audzēkņu un skolotāju (arī pārējo darbinieku) Informatīvās līnijas otrdienās, vēlāk trešdienās pirmajā garajā starpbrīdī uz minūtēm 15-20. Tur tika īsumā pārrunāti nedēļas notikumi, paziņoti jaunumi, tika gan uzslavēti un apbalvoti audzēkņi par pasākumiem, kas bija notikuši nedēļas laikā, kā arī nopelti audzēkņi, ja to bija nopelnījuši ar savu necienīgo uzvedību. Pateicoties tām, visi savlaicīgi uzzināja nepieciešamo informāciju par jaunumiem tehnikuma dzīvē.

26. Kā pilnīgi neatņemama sastāvdaļa no tehnikuma tradīcijām bija Vecgada vai Jaungada balles. Nosaukums tika dots atkarībā, kad tās tika atzīmētas-decembrī vai janvārī. Tur darbinieki kopā ar savām otrajām pusītēm, kā nu kurš, līdzi ņemot dāvaniņas un labu noskaņu, kārtīgi atpūtās no spraigā 1. semestra darba cēliena pie skaistas deju mūzikas un visāda veida spēlēm un atrakcijām. Dažreiz notika arī laimes liešana.

Pie ballēm varu minēt arī „Vīriešu” dienas 23.februārī un Sieviešu dienas 8.martā atzīmēšana. Tur nu katrs varēja izpausties, apsveicot kolēģus un kolēģes ar humorpilniem apsveikumiem un atkal pasēdēt pie kopīgiem kafijas galdiem pēc darba ar skanīgām dziesmām un arī uzdejot pēc vēlēšanās.

27. Baltijas valstu meža nozares profesionālās draudzības sacensības.

No 1964.gada regulāri notiek draudzības profesionālās tikšanās ar ārvalstu meža nozaru tehnikumiem un koledžām. Sākumā tie bija Lietuvas Kauņas meža tehnikums un Igaunijas Luua meža tehnikums. 1993.gadā šai tradīcijai pievienojās Somijas Kuru meža koledža, bet 2 gadus vēlāk Zviedrijas Osbijas meža koledža. Sacensības parasti notika pavasarī maija mēneša beigās 3 dienu garumā. Koledžu labākie audzēkņi sacentās specializētajā meža stafetē, darbā ar motorzāģiem – visos koku gāšanas sacensību veidos pēc Pasaules standartiem (ķēdes maiņā, koku gāšanā, koku garināšanā, atzarošanā, precīzajā un kombinētajā zāģēšanā), orientēšanās sacensībās un dažādos sporta veidos, kurus katra organizētājvalsts skola izvēlējās pēc saviem ieskatiem – vai nu volejbols, basketbols, futbols, vai arī vieglatlētika. Viesiem tika piedāvātas arī draudzīgas, sportiskas individuālas atraktivitātes, nodrošināta bezmaksas uzturēšanās, ekskursijas pa valsts skaistākajām vietām vai uzņēmumiem, iepazīstināšana ar tehnikuma jaunumiem un apmācības procesiem. Visi dalībnieki otrās dienas vakarā, Noslēguma pasākumā, saņēma ļoti vērtīgas balvas un diplomus un baudīja koncertu, vēlāk arī paši ievingrināja kājas kopīgās dejās un dažāda veida atrakcijās, daloties arī savās atmiņās un arī profesionālajā darba pieredzē.

Pirmos gadus šīs sacensības notika ik pa 2 gadiem kādā no valstīm, bet kaut kad (precīzi neatceros) un nav precīzu datu pagaidām), kad tehnikums jau bija Ogrē, nolēma satikties katru gadu. 2009.gadā (ja pareizi atceros) bija mūsu kārta organizēšanai, bet tā kā valstī bija iestājusies krīze, tad mēs nespējām uzņemt viesus un sacensības atcēlām.

Pirms tehnikuma reorganizācijas 2011.gada pavasarī sacensības organizēja Igaunijas LUUA meža koledža. Mēs aizbraucām bez koku gāzējiem, bet mūs ļoti silti uzņēma, pārdzīvojot līdz ar mums par mūsu gaidāmajām nepatīkamajām Meža tehnikuma reorganizācijas (faktiski – likvidācijas) pārmaiņām. Šai pasākumā tika ar klusuma brīdi pieminēts ilggadīgais mūsu direktors Modris, kuru pazina daudzu gadu garumā daudzi igauņu un lietuviešu kolēģi, tā izrādot cieņu, ko viņi juta.

No 90-tajiem gadiem pagaidām esmu savilkusi datus, kurā gadā kādā no valstīm notika šīs sacensības (ar kādu no pirmajiem minētajiem gadiem varu kļūdīties, jo rakstīju pēc atmiņas un loģikas, jo tai laikā datoru vēl nebija, bet tagad arhīvam man vairs pieejas nav, lai tur varbūt ko atrastu...)

Nr.p.k.	Gads	Valsts, skola
1.	09.-12.06.2011.	Igaunijas LUUA Meža koledža
2.	2010.	Lietuvas Kauņas Meža koledža
3.	2009.	Nenotika Latvijā OMT
4.	2008.	Igaunijas LUUA Meža koledža
5.	2007.	Lietuvas Kauņas Meža koledža
6.	2006.	Latvijas Ogres Meža tehnikums
7.	12.-15.05.2005.	Igaunijas LUUA Meža koledža
8.	20.-23.05.2004.	Lietuvas Kauņas Meža koledža
9.	21.-24.05.2003.	Latvijas Ogres Meža tehnikums
10.	19.-24.05.2002.	Zviedrijas Osbijas meža skola
11.	2001.	Zviedrijas Osbijas meža skola
12.	01.-04.06.2000.	Igaunijas LUUA Meža koledža
13.	20.-23.05.1999.	Lietuvas Kauņas Meža koledža
14.	1998.	Latvijas Ogres Meža tehnikums
15.	1997.	Zviedrijas Osbijas meža skola
16.	1996.	Somijas Kuru Meža skola
17.	1995.	Igaunijas LUUA Meža koledža
18.	1994.	Lietuvas Kauņas Meža koledža
19.	1993.	Latvijas Ogres Meža tehnikums
20.	1992.	Igaunijas LUUA Meža koledža

 

28. Cienot un augsti godājot Latvijas mežinieku saimes tradīcijas, Modris 2002.gadā tehnikuma kolektīvam ierosināja ideju izgatavot piemiņas plāksni Aizupes mežsaimniecības skolai un meža tehnikumam un uzstādīt to Aizupes muižas teritorijā – vietā ar skaisto, brīnišķīgo dabas auru. Un uz šo pasākumu nolēmām sapulcināt kopā bijušos Aizupes meža tehnikuma absolventus, skolotājus un darbiniekus un visus tos, kam šī vieta un tas laiks bijis tuvs sirdij. Pasākuma organizēšanā piedalījās Ogres Meža tehnikuma darbinieki un audzēkņi un tas notika 2002.gada 11.oktobrī Aizupē – dienā, kad tālajā 1945.gadā tika izdots rīkojums par tehnikuma izveidošanu. Tas ieguva plašu atsaucību, jo, lai arī tā bija darba diena, pasākumā piedalījās gandrīz ap 800 cilvēku un tas izvērtās par sirsnīgu, nostalģisku Salidojumu ar siltām, draudzīgām sarunām, dejām pie „dzīvās” mūzikas. Šai Salidojumā piedalījās daudzas Latvijā pazīstamas un ievērojamas personas no mežu saimes vidus, ar lielu sirsnību pateicoties Modrim un pārējiem tehnikumiešiem par šo skaisto ideju.

29. Salidojumi.

1985.gada augustā notika Salidojums Aizupes Meža tehnikumā, kā atvadas no no skaistās Aizupes muižas, jo tehnikumu pārcēla uz Ogri jau ar 1985.gada 1.septembri.

          1995.gadā pirmais Salidojums, bet kā turpinājums Meža tehnikuma vēsturei – 50 gadu Salidojums, notika jau Ogres Meža tehnikumā. Tur tika uzaicināti arī kādreizējie absolventi, skolotāji un darbinieki no Ogres mežrūpniecības tehnikuma, kas pastāvēja Ogrē Upes prospektā 16 no 1941.gada līdz 1957.gadam, tad to reorganizēja un pievienoja Aizupes meža tehnikumam.

          2005.gadā tehnikuma darbinieki un audzēkņi arī noorganizēja skaistu Meža tehnikumu 60 gadu Salidojumu.

Pēdējais – Meža tehnikumu 65 gadu Salidojums bija 2010.gada 09.oktobrī. To organizāciju vadīja un arī piedalījās ilggadīgais direktors Modris Grantiņš.

Modra veltītie vārdi visiem dalībniekiem uz Salidojuma bukleta:

„Godātie tehnikumieši!

„Gadi rit, upes nepārtrauc savu tecējumu, mainās valdības un viņu noteikumi, bet atmiņas un pārdzīvojumi ir visu mūsu dziļi personīgi nemainīgi lielumi.

Lai tehnikuma 65 gadu darba jubilejā Jums, godātie absolventi un darbinieki, ir patīkams atmiņu ceļojums!

09.10.2010.

Aizupes – Ogres Meža tehnikuma direktors  Modris Grantiņš”.”

 ***

....un arī mums par viņu paliek tikai atmiņu ceļojums….

Ir tik daudz labu vārdu, lai mēs spētu noraksturot kādu cilvēku. Un Modris ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem būtu piedēvējami visi labie vārdi…jo viņš dzīvoja  pirmām kārtām priekš citiem, bieži aizmirstot par sevi…Nesavtība, iejūtība, labestība, tolerance, harismātisms – tie ir tikai daži vārdi, kas raksturoja Modri. Un silti kļūst ap sirdi, lasot arī citu cilvēku atsauksmes par viņu. MMD 2010.gada novembra mēneša žurnālā galvenais redaktors Didzis Pakalns piemiņas rakstā „In Memoriam” rakstīja sirdspatiesus vārdus, izsakot ļoti daudzu cilvēku domas: ”Tā – nemanāmi, bez jebkādas uzbāzības, bet absolūti noteikti – sanāk, ka Cilvēks Modris Grantiņš ir bijis klāt teju visos nozīmīgākajos medībdzīves ritos jauno laiku Latvijā. Kā Direktors. Kā medību trofeju vērtētājs. Kā trofeju izstāžu rīkotājs. Kā kolēģis. Kā lietpratīgs un nosvērts medību lietās. Kā sporta šāvējs. Protams, arī kā mednieks. Zinu, ka sievišķā dzimuma mednieces allaž sajūsminājušās par Modra vīrišķību – un ne jau kādas viņa īpašas bravūras vai iznesības (kaut arī tāda Modrim acīmredzami piemita) dēļ, bet gan tāpēc, ka Modrī allaž bija jaušami kādi netverami, laikam jau iz senvēstures strāvojoši par savu varējumu droša mednieka un pārliecināta cilts uguns sargātāja fluīdi.

Mēs redakcijā esam vienisprātis, ka Modris bija viens no nedaudzajiem mūsu redzeslokā esošajiem vīriem, kura dotajam vārdam varēja ticēt nešauboties. Piemēru tam netrūkst. Zinām, ka viņa „Vīrs un vārds!” savulaik – 2005.gadā – burtiski izrāva Latvijas medību trofeju izstādi no tukšu solītāju bezatbildības radītās bedres, zinām, ka viņa cieņpilnā pozīcija daudzos citos ar mežu un medībām saistītajos jautājumos – arī valsts mērogā – tikusi respektēta un nosvērusi svaru kausus mežam un medībām par labu.

Pat detaļās, pat it kā sīkumos Modra attieksme pret dzīvi aizvien bija īpaša. Droša, Pārliecināta. Viegla. Nopietna. Labvēlīga.........”

                                                                                                                                          Ogres Meža tehnikuma vecākā lietvede Violeta Ozola

                                                                                                                                   (no 25.08.1983.-30.09.1985.- kasiere Aizupes meža tehnikumā;

                       no 01.10.1985.- 31.08.2011.- Ogres Meža tehnikumā kadru inspektore-personāla speciāliste, papildus arhivāre, direktora sekretāre utt.).

© Ogres Tehnikums, Mežsaimniecības un kokizstrādājumu nodaļa